Nevienam nav noslēpums, ka Vācija ir diezgan nozīmīga Eiropas Savienības valsts. Ir konkrēti paņēmieni, kā ziņās atspoguļot Vāciju: ja tai ir aktīva nostāja kādā politiskā jautājumā, tad jāraksta par vācu dominanci, vēlams kaut kā atsaukties uz karu. Ja Vācija ir pasīva, tad rakstiet par to, kā Vācija uzgriež muguru Eiropas Savienībai. Protams, nedrīkst aizmirst par karu.

Uzdūrāties kādam dokumentam, kurā īsi pieminēta arī jūsu valsts? Tas noteikti ir ES ļaunais plāns, kā sagraut demokrātiju!

Padoms: nav nekādas vajadzības atšķirt dažādās un daudzās ES institūcijas un organizācijas. Ar to lai nodarbojas tie, kam laiku nav kur likt. Kāda starpība – Eiropas Padome vai Eiropas Parlaments? Kaut vai Eiropas Saeima, starpības nekādas. Vienkārši rakstiet kaut ko par eirokrātiem un par to, kā mistiski ieceltie ārzemju Eiropas tiesneši lobē savu valstu intereses uz pārējo valstu rēķina.

Jūs ierodaties Briselē, bet tur vienlaicīgi notiek vairāki pasākumi? Tas var nozīmēt tikai vienu: ES nodarbojas ar muļķībām, nevis risina svarīgus jautājumus. Svarīgs pasākums = pasākums, kuru apmeklējat jūs.

Neesi pārliecināts, kas notiek ES? Nedod Dievs zvanīt uz Briseli, lai kaut ko noskaidrotu! Vienkārši izdomā kaut ko par āboliem vai atražo kādu sižetu, ko dzirdēji pirms gada.

Pamanīji kāda Eiroparlamenta vai kādas valsts parlamenta deputāta pretrunīgu viedokli? Sāc rakstu ar vārdiem “ES plāno” vai “Tā un tā valsts plāno”. Ja deputātu teiktais tiešām ir tik pretrunīgi vērtējams, tad obligāti pirms vārda “deputāts” jāliek “ietekmīgais”.

Fakti tiek pārvērtēti. Un fakti ir meinstrīms. Netērē laiku, lai iečekotu kaut kādus ES dokumentus, nepūlies atšķirt aktus, regulas, direktīvas, zaļās grāmatas un tā tālāk. Daudz vieglāk un foršāk ir rakstīt par “Eiropas birokrātu trakajām idejām”. 

Piemini “Eiropas Savienības birokrātus” un “Briseles birokrātus” pēc iespējas biežāk. Slinks žurnālists ar stāžu pat rakstītu vienkāršāk - “Eirokrāti”. Noderīgi atslēgas vārdi: nevēlētie, bezatbildīgie, korumpētie, labi apmaksātie, slinkie. Šis saraksts ir turpināms bezgalīgi.

Starp citu, varat lietot arī tādus vārdus kā “ES oficiālais pārstāvis”, it īpaši, ja ievērojat 4. padomu.

Nav vērts pieminēt, ka ES ministriem ir veto tiesības, labāk uzreiz rakstīt, ka ES grauj valstu nacionālo suverenitāti. 

 

Eiropas Savienībā viss ir čakarīgi un aizņem pārāk daudz laika? Koncentrējies uz tā saucamajām zero sum spēlēm (zero sum procesu rezultāts ir vienāds ar nulli, nav ieguvēju, nav zaudētāju), it īpaši samitu kontekstā. Kāda valsts uzvar, kāda zaudē. Tāda ir dzīve. Tik vienkārši. Jā, Eiropas Savienība ir tieši tik primitīva.

Visa pamatā ir labs virsraksts, tāpēc iesakām spēlēties ar vārdiem pēc iespējas vairāk. Iepiniet virsrakstos jēdzienus “eirokrāts” un “impērija”. Ielāgo, ka cīņa vienmēr notiek starp eiro-skeptiķiem un eiro-fīliem.

Simboli ir daudz svarīgāki, nekā lietu būtība. Lielisks piemērs – stāsti par deputātu maltītēm vai valstu karogiem, himnām. Vienmēr centies iepīt stāstījumā ES līderu privāto dzīvi un stereotipus par viņu tautību. Tas vienmēr nostrādā.

ES finansējums – vienmēr labs stāsts. Tur valda korupcija, neefektīva resursu sadale un visādi muļķīgi projekt. Savos rakstos labāk neminēt, ka ES projekti piesaista līdzfinansējumu. Tāpat nav ieteicams stāstīt par labajiem piemēriem, tie tikai bojā rakstu. Jebkurā gadījumā, ES finansējums ir ļaunuma koncentrāts, tāpēc nav pat vērts iedziļināties.

Eiropas budžets un pārrunas par to paver plašas iespējas slinkajiem žurnālistiem. Var rakstīt par to, kā ES dokumenti netiek parakstīti gadiem ilgi, neiedziļinoties grāmatvedības detaļās. Var rakstīt par to, cik daudz jūsu valsts iegulda Eiropas Savienībā, nepieminot, ko tā saņem pretī. Izplatīta kļūda – pieminēt saistību starp izmaksām un ieguvumiem. To darīt nedrīkst. Tāpat nekad necentieties saprast, ko ES dara ar budžetu. Tā vietā vienkārši rakstiet “Brisele iznieko mūsu sūri grūti sapelnīto naudiņu”. ES budžets ir jau pieminētā zero sum spēle, tāpēc ir jāņem vērā 11. padoms. Nav nekādu Eiropas interešu. Ir tikai izniekotā nauda.

Vienotais tirgus = konkurence, kas ļauj ārzemju uzņēmumiem ienākt un nostiprināties jūsu valsts tirgū. Savos rakstos koncentrējaties uz šo uzņēmumu svešo dabu, izsakiet pieņēmumus par korupciju, rakstiet par to, cik daudz darba vietu zudīs tādēļ. Pieminēt to, ka tas rada jaunas darba vietas? Nē! Kāpēc gan? Vēl vairāk: ambiciozs slinkais žurnālists var rakstīt par to, kā Eiropas Savienība mērķtiecīgi rada tirgu, kurš ir domāts, lai sagrautu jūsu lokālo ekonomiku.

Piesakieties visdažādākajās “ideju ģeneratoru” un uzņēmumu apvienību struktūrās. Ik pa brīdim izmantojiet viņu materiālus un ražojiet copy/paste rakstus. Nelieciet nekādas atsauces.

Konteksts? Figonteksts! Daudz svarīgāki ir labi virsraksti. Ir jāizvēlas vissulīgākie citāti, pat ,ja tie ir izrauti no konteksta. Kontekstam nav nozīmes. Ja jums ir lielisks, bet novecojis citāts – droši to lietojiet. Būtu muļķīgi pārbaudīt, vai notikumi ir kaut kā attīstījušies. 

Viena no galvenajām iesācēju kļūdām – dialogs ar opozīciju, pretēja viedokļa īpašniekiem, kritiķiem. Tas nav nepieciešams. Vienkārši aizmirstiet par citiem viedokļiem. 

 

Nav vērts mācīties citas valodas. Eiropas Savienības žurnālistam ar tādām muļķībām nav jānodarbojās. Pietam, vienmēr var paļauties uz starptautiskajām ziņu aģentūrām.