Pirmkārt, "Hobits" izskatījās pēc mazbudžeta ņirgāšanās par skatītājiem. Bija tik daudz ainu, kuras nebija smieklīgas, nepalīdzēja veidot saikni ar varoņiem, prātā skanēja tikai vārds "LIEKI". Katra minūte šīs filmas vilkās kā trīs. Labākas cīņas ainas taisīja pat deviņdesmitajos, labākus dialogus uzrakstītu pat Inese Saulīte.
Otrkārt, revolucionārā 3D tehnika, kura it kā izskatoties labāk.. Nu, šī filma noteikti izskatījās citādāk, nekā pārējās 3D filmas, ko biju redzējis. Mazāk dubultojās un tā, bet tas nebija labāk, tas bija citādāk. "Hobitā" izteikti varēja just, ka ir vairāki telpiskuma slāņi. Priekšplāns izskatījās kind of labāk, bet visi pārējie slāņi ir kļuvuši neizteiksmīgi un bvah. Šo ir grūti noformulēt, bet kaut kādas problēmas ar perspektīvu. Bija iespaids, ka filma ir kā tie mehāniskie leļļu teātri, kur fonā drusku kustās kartona koki, kamēr priekšā ņēmās pūkaini zvēriņi. Un viss izskatījās kind of paātrināts, lai gan nebija.
Vizuāli tā filma izskatījās kā kaut kas starp Discovery/BBC vēsturiskajām simulācijām sajaukumā ar dokumentālajām filmām par dabu, ko var vērot pa LTV.
Trešais un pats galvenais šīs filmas grēks - nespēja sagādāt tādi līmeņa iegrimšanu notiekošajā (immersion), kā tam būtu jābūt.
Redziet, ar Gredzenu pavēlnieku kā bija? Cilvēki ticēja tam, ko redz un spēja veidot emocionālu saikni ar varoņiem daudz kvalitatīvāk (daļēji arī tāpēc, ka to attīstība bija daudz interesantāka). LOTR ticamība bija ne jau tāpēc, ka cilvēki tik tiešām ir gana naivi, lai ticētu, ka pastāv elfi and shit, nē. LOTR pasaule ir gana detalizēta un loģiska tajos rāmjos, kas tika uzstādīti no paša sākuma. Dažādās rases un kultūras iepriekšējās filmās uzvedās atbilstoši kontekstam, kas tika dots skatītājiem (lasītājiem), nevis ķēmojās pakaļ reālās pasaules kultūrai vai uzvedās tik samāksloti, kā to mēdz darīt 6. klases teātra pulciņā.
Pietam, LOTR filmās visi nebija nemirstīgi, atšķirībā no Hobita. Nedomāju, ka "Hobitam" būtu jāsagādā daudz vairāk "NETICU!!!" brīžu, nekā LOTR, tomēr tā notika.
Jā, "Hobits" bija bērnu grāmata, bet filmā tika paņemtas grāmatas komiskās puses, neprasmīgi pārspīlētas un pārsātinātas ar prastu humoru.
LOTR bija populāra triloģija, taču ir diezgan droši pieņemt, ka to visvairāk novērtēja nerdy geek people. "Hobitā" es redzu centienus izdabāt visiem, izņemot šo grupu.
Skatoties "Hobitu" manas emocijas līdzinājās tām, ko izjutu, kad redzēju veco, briesmīgo Ziemassvētku "Star Wars: holiday special".
P.S. Mūzika arī brīžiem neatbilda LOTR pasaules atmosfērai. :/